Turpinājums sekos...
Un iesākumā bija vārds… Vārds Biodeja pie manis atnāca 2020. gada sākumā. Es pamodos un iegūglēju – biodeja. Neko, protams, no izlasītā nesapratu, bet manī bija liela pārliecība, ka tas ir kaut kas, kas man nepieciešams. Skrullējot internetu, es uzdūros skolotājas Vinetas pirmajai gada nodarbībai janvārī, kurā tika aicināti jauni dejotāji. Es tajā pašā dienā zvanīju un jautāju, vai varu piedalīties. Protams, atbilde bija apstiprinoša, un tā nu tajā pašā vakarā es devos uz savu pirmo Biodejas nodarbību.
Man bija mazliet savāda sajūta – viss, ko par šiem cilvēkiem zināju, bija tikai viņu vārdi. Dalīšanās aplis (katras Biodanza nodarbības sākumā katrs nosauc savu vārdu un mazliet padalās kā jūtās, ar kādām sajūtām atnācis, vai ko atceras no pagājušās tikšanās reizes - tikai, ja pat to vēlas) man nesagādāja problēmas, jo es bieži dalos ar saviem notikumiem ar citiem un nespēju neko noslēpt. Bet, sākot dejot, es atskārtu, ka es pavisam noteikti arī dejā nespēju neko noslēpt… Atminos, ka viena no pirmajām dziesmām bija Selīnas Dionas (Celine Dion) “I’m Alive”. Un tik tiešām — es pēkšņi sajutos tik dzīva, ka man acīs sariesās asaras, un ar tādām asarainām acīm es nodejoju visu nodarbību.
Ejot mājās, es atceros to savādo, bet pacilājošo sajūtu, it kā kāda roka būtu noņēmusi visu smagumu no galvas, un kājas bija tik vieglas… Skatījos uz cilvēkiem sev apkārt, un viņi pēkšņi vairs nelikās tik tukši. Likās, ka katrā ir kaut kas… kaut kas dzīvs. Tā nu sākās mans biodejas ceļš – ceļš pretī dzīvībai sevī un dzīvības ieraudzīšanai ikkatrā.
Vienmēr, kad dzirdu: “Šī grāmata mainīja manu dzīvi, šī diēta mainīja manu dzīvi, šis retrīts mainīja manu dzīvi…”, esmu skeptiska, jo tie vairāk izklausās pēc top-shop saukļiem. Bet šoreiz arī es esmu iekritusi “mainīja manu dzīvi…” katliņā un varu teikt – patiesi, biodeja mainīja manu dzīvi.
Pirms uzsāku dejot, jau kādu laiku biju apmeklējusi psihoterapeitu un lieliski virzījos savā ceļā. Mēreni tiku pāri trauksmei un uzlaboju attiecības ar savu ģimeni… Bet biodeja bija kā tā īpašā garšviela, kuru pievienojot ēdienam, tas kļūst ģeniāli gards un dzīvs. To nekad nevar saprast, kāpēc, gatavojot pēc vienas un tās pašas receptes, tik un tā vecmāmiņas karbonāde garšo labāk tikai tad, kad to gatavojusi viņa. Domāju, ka biodeja ir manas garšīgās dzīves slepenā sastāvdaļa, ko es nevaru nekādi iedot citiem, kaut ļoti to gribētu. Varu tikai dalīties ar recepti un cerēt, ka cilvēki, kas sagaršos biodeju, arī spēs savu dzīvi padarīt dzīvāku, gardāku un baudāmāku.
Un nē, tā nebūt nav brīnumu nūjiņa, jo katram pašam jāatrod sava brīnumu nūjiņa. Citam tās ir kādas garīgas prakses, citam sports, citam māksla, citam terapija… Ir tik daudz nūjiņu, un tas nudien ir vissarežģītākais mūslaikos – tik daudz nūjiņu, bet cilvēks ir viens, ar tik lielu laika kredītu, cik nu tam dots. Man prieks, ka savu “burvju nūjiņu” vismaz pagaidām varu lieliski likt lietā!
Šis ir stāsts par to, kāds bija mans Biodejas ceļš, un, protams, tas nav beidzies un nekad arī nebeigsies, jo dzīves deja nekad nebeidzas. Esmu mūžīgā transformācijas ceļā, un deja ir lielisks skrejceļš katram nākamajam līmenim vai spirāles līkumam, pa kuru virzos augšup…